Bierneibys atmiņu konkursa dorbi

Mežā braucieja. – Pošā meža vydā beja lela i dīzgon dziļa bedre. Kōjom tū varēja apīt pa šauru  stidzeņu, a ar zyrgu voi kaidu cytu braucamū mete lelōku leikumu. Tok tys na deļ mans. Es ar vacōkō brōļa “Minskeņu” kratiejūs pa kūku saknem, šaļtim atsaspardama pret kaidu apsis voi bārza stumbru. Pōrbīdieju sābru puiku. Biļdē – es, bet ar itū traktoreiti gon naasu braukuse. (Līvija Smirnova – biļdē)

 

Kai maņ sīna viersum kryta. – Maņ beja kaidi pīci godi, sagōjuši susedi da tāvam dzēre brašku. Verūs – veči dzer i laizōs, cik garšeiga i soldona asūt. A maņ ta ari vajag, es tok puiss! Kai jī izgōje ōrā, tai es nu zam golda izleidu i da golda. Vēļ tagad pīmiņu tōs sajiutys, kaidys beja – kai lelō sīna viersum gōzēs… (Jāzeps Kuksa)

 

Lāpa koridorā. – Munā bierneibā gōja lāpu gōjīni iz Garkalnim i Brōļu kopim. Naz kaidys lāpys tī taisēja – dzeļža bankā naz kū lēja. Pīsavieru tī, nu i pošam gribējēs raudzeit taidu sataiseit. Sātā kalidorā i sataisieju – bankā īlieju benzina. Kai aizsvyla vyss, labi, ka vacōkais brōļs kai reiz atgōja nu školys, paspējem nūdzēst, bet tai ustoba byutu nūdaguse. Nu bet nu tāva vīnolga dabōju sutu… (Jāzeps Kuksa)

Lelais – cyuku kaunamais nazs. – Bierneibā apleik vaira beja puiku (biļdē es ar sovim trejim brōlim), i mani īvuicēja gon futbolu, gon hokeju spēlēt. Beju golvonais vōrtsorgs. Reizem lūciejūs nu sōpu, bet vysi pažālōja i pīrunōja atsagrīzt laukumā. Taipoš vierūs, kai lelōkais brōļs školda molku i maņ, meitinei, sasagribēja. Nu i skaidra līta – naz kas parōve taišni piec leita pajimt ciervi i kertīs pi dorba, kod bluči sleideigi. Rōdīs, ka tei beja pyrmō i pādejō pagale. Kai lyku, tai ciervs beja kōjis lelajā pierstā. Asnis paškeida viņ. Skrieju iz sātu. Mama prosa, kas nūtyka. Saprotu, ka par cierva jimšonu bōrs, deļ tō pasacieju, ka nazs iz kuojis izkryta i, kai šudiņ pīmynu, ka dalyku klōt – “tys lelais, cyuku kaunamais”. Skaidrs, ka tāvs atroda tū “lelū nazi” pi molkys nūmastu. (Skaidrīte Svikša.)

 

Irbeišu tragedeja. –  Bierneibā vysam, kas tev pateik, jōbyut sātā. Tai tys nūtyka maņ ar brōli i brōlānu. Agrōk jau lauku bārnim nabeja kod slynkōt, vajadzēja strōdōt. Tai i maņ ar brōli vajadzēja īt sovhozā ar zyrgim sīnu kast, lai pīaugušī tū varātu kraut kravōs, gon pīkabēs, gon mašinōs, lai nūgōdōt škiuņūs. Piec dorba jōjem ar zyrgim iz ganeibom, lai tī gonōs. Iz sātu īdami, atrodom irbeišu mozuļus, koč tāvs beja saciejs, ka nadreikst nest nu teiruma iz sātu nikaidus kustūņus, mēs tūs atnesem. Iz tāva i mōtis saceitū, lai nasam prūm, izalyudzem, lai palīk.
Putneni beja mozi, jī beja divi, čīpstieja i meklēja mōtis syltumu, pa nakti es lyku tūs iz spylvyna i jī, atroduši syltumu, pi muna kokla gulēja mīreigi. Pagōja vairōkys dīnys, cōleiši jau beja paauguši, bet syltums jim beja vajadzeigs. Vīnu reitu tāvs myusus pīcēla agri, jo vajadzēja īt iz pļovu da sīna. Tūreiz pi myusim cīmōjēs brōlāns Andris, kuru tāvs kai cīmeņu nacēle augšā.
Īdams iz pļovu, es jam pasacieju, lai pajam putnānus pi sevis, lai tī nasoltu. Jis pajēme i mes devemīs iz pļovu. Atgōjs iz sātu, sajutu kū nalobu, nabeja dzieržama putnānu čivynōšona. Pīejūt pi gultys īraudzieju, ka myusu irbuleiši ir beigti. Brōlāns tūs nūgulēja. Myusim ar brōli beja osorys, tāvs ar mōti myus lomōja, a brōlāns tik taisnojōs, ka jis najuta, ka izagula iz jim. (Jōņs Otikovs, Feimani)